Jau piekto reizi šogad startējo Latvijas čempionāta maratona distancē. Jau no pirmās reizes, kad diemžēl aizskrēju tik tālu, ka tikai soļiem atnākot uz sacensību centru varēju izstāties, šī ir mana pati nemīļākā orientēšanās disciplīna. Tieši pret šo nepatiku vēlos cīnīties un jau piekto reizi tajā startēju. No iepriekšējām 4 reizēm tikai divās biju finišējis. Šogad biju sagatavojies daudz labāk, kas vairāk nozīmeja, ka biju atpūties, bet viss gads kopumā bija pietiekoši kvalitatīvs, tāpēc vairs par nefinišēšanu nedomāju, bet vairāk par to, ka būtu jāmēģina pacīnīties par medaļu, jo izcīnot to būtu sev iespēja cv ierakstīt pietiekoši vēsturisku faktu. Vairāk vai mazāk, bet pievērsu šoreiz lielu uzmanību tam, ko distancē ēdīšu un dzeršu.

Pati sacensība sākās mierīgi, šķiet viss lēnākais sākums no visiem gadiem, kad esmu skrējis. Galvenie konkurenti bija zināmi un tā vien nācās gaidīt, kas notiks taurenī. Taurenī palikām trīs – es, Valters, un maratona karalis Jānis Krūmiņš. Veicām pirmo zaru, un pieķērām Jāni S., kurš bija otras grupas astes galā, tā tad tīri normāli, jo bija pirmais zars bija grūtāks. Diemžēl kautkā jau tajā brīdī biju ieciklējies, kad svarīgi ir kārtīgi padzerties, jo tas būs svarīgi distances beigās un man galvenais ir finišēt un skriet savu tempu. Dzeramajā punktā pavadīju ilgu laiku un atļāvu Jānim Krūmiņam aizskriet, kaut gan bija acīm redzami, ka pat sākumā viņš uz mani skatījās un norādīja uz to, ka skrienam. Vēl kādu laiku viņu priekšā manīju, bet uztaisīju sīkas kļūdas un viņš bija gabalā, bet taureņa otrajā pusē biju pārliecināts, ka nu esmu aiz Krūmiņa, Rozes un Kūma un iespējams arī Rešķa un Sāra, bet diemžēl tā nebija, jo viņi bija sataisījuši kļūdas un tad no Renāra uzzināju, ka Kūms ir pieļāvis lielāku kļūdu. Šajā brīdī sapratu, ka ar šo nepareizo lēmumu neskriet ar Jāni Krūmiņu visticamāk zaudēju lielas cerības uz medaļu, jo, ja es būtu aizskrējis ar viņu, notikumi varbūt virzītos savādāk. Katrā ziņā joprojām vairāk pieturējos pie sava tempa un atļāvu Renāram arī pēc pāris punktiem aizskriet. Vēl kopā ar Ati Rešķi skrienot pieļāvu sīkas kļūdas un vienu pamatīgu kļūdu, kur purvā nebija iezīmēts kalniņš. Šajā vietā atstājām 4 minūtes, kurās garām pagāja Jānis Kūms. Ieskrienot uz karšu maiņas uzzināju, ka esmu 4.vietā 2 minūtes aiz trešās vietas. Paņēmu somu un turpināju savu distanci savā tempā, lai izskrietu līdz galam un nebūtu krampji. Jāatzīst, ka tas bija lēnāk kā top3 skrējējiem, bet ir liels prieks, ka finišēju un noskrēju visu distanci. Priecēja arī sajūtas pēc tam un nakamajā dienā, kad jutos ļoti labi un nebiju noguris. Iespējams nepareizi taktiski gājieni neļāva cīnīties par medaļu, bet nu zinot, ka šogad izdevās salīdzinoši ar citiem gadiem labs starts, tad nākamgad ceru, ka varēšu cīnīties par medaļu arī šajā man nepatīkamajā distancē.

1,248 total views, 5 views today

Categories: Uncategorized

Leave a Reply

Please type the characters of this captcha image in the input box

Please type the characters of this captcha image in the input box